• Vientulība ir tā emocija, no kuras mēs reizēm baidāmies, bet manā situācijā daļa vientulības man pat palīdz. Es neesmu vientuļš cilvēks. Bet esmu domājis par vientulību. Un nav tā, ka vientuļam būt vienmēr ir apgrūtinoši. Esmu audzis viens, man nav ne brāļu, ne māsu, tāpēc ar vientulību esmu iemācījies sadzīvot. Esmu bijis arī pietiekami viens dzīves posmos, kad jutu, ka maniem draugiem dzīve mutuļo ar nemitīgiem notikumiem. Un ir bijis kāds laiks, kad es patiešām jutos vientuļš un pat pārdzīvoju to, ka tāds esmu. Tagad arī es ļoti bieži savos lēmumos esmu viens. Tev nav neviena, kam pajautāt padomu. Tāpēc vientulību pazīstu vairākās pakāpēs. Vientulība ir emocija, kas manī reizēm ir vairāk aktīva, reizēm mazāk, bet vienmēr tā ir jūtama. Un ir arī tāda vientulības deva, no kuras es baidos. Vientulība ir viens no maniem sarežģītajiem jautājumiem.

  • Vienīgais veids, kā izturēties pret nebrīvu pasauli, ir pašam kļūt tik absolūti brīvam, ka tava eksistence vien jau ir dumpīguma izpausme.

  • Agrāk es sacīju: “Es ceru, ka viss mainīsies.” Pēc tam es sapratu, ka ir tikai viens veids, lai viss mainītos – darīt to pašam.

  • Vissarežģītākais ir spert pirmo soli – apjēgt, ka tikai mēs paši varam izlemt, kas dzīvē sniedz piepildījumu. Neviens cits mums to nevar iegalvot.

  • Kad man kļūst neizturami smagi, es cenšos domāt par Tevi. Un skaitu mēnešus, kas man vēl palikuši. Pēc tam es mēnešus pārrēķinu dienās, dienas stundās, stundas minūtēs un minūtes sekundēs. Un, lai arī iznāk miljoni, sekunde ir kaut kas ļoti, ļoti īss…