Citāts par dzīvi

Cik līksmi izskatās visi šie cilvēki, kurus es satiku! Viņi viegli slīd pa dzīvi gluži kā pa balles zāles parketu. Neviena acīs neredzēju skumjas, rūpju nasta viņus nenomāca, nemanīju arī nekādu slepenu ciešanu pēdas, pat visniecīgākās raizes neapēnoja viņu līksmo prātu. Turpretī es klīdu starp šiem ļaudīm – gan jauns, tikko sācis dzīvot, bet jau aizmirsis, kas ir laime. Šī doma mani nepameta, un es jutu, ka liktenis pret mani ir ļoti netaisns. Kāpēc pēdējos mēnešos tas bijis pret mani tik nežēlīgs? Mans prieks ir izgaisis, visur mani gaida tikai vilšanās. Līdzko apsēžos klusībā vai speru kaut soli, tūliņ man uzbrūk sīkas, nejēdzīgas nepatikšanas, nožēlojami sīkumi – tie aptumšo manu iztēli un velti šķiež manus spēkus. Suns, kas paskrien garām, un dzeltena roze kāda kunga pogcaurumā spēj satraukt manas domas un nodarbināt tās ilgu laiku. Kas ar mani notiek? Kā man trūkst? Vai dieva pirksts mani trāpījis? Kādēļ tieši mani? Vai tikpat labi tas nevarēja trāpīt kādu citu cilvēku – kaut vai Dienvidamerikā? Jo vairāk par to domāju, jo mazāk sapratu, kāpēc tieši es esmu kļuvis par dieva tā kunga pārbaudīšanas akmeni. Tiešām savādi, kāpēc viņš visā plašajā pasaulē izredzējis tieši mani, nevis vecu grāmatu tirgotāju Pašu vai kuģniecības aģentu Hennehenu.