• Vai jūti – ir dienas, kad apkārt palo mīlestība, un elpojam to, un mazgājam tajā sev tuvo svešinieku trauslās potītes, un nevajag vārdu šai uguns un ledus naktī, dziļajā, reibinošajā puskrēslā, kur ķermeņi vienlaidus burvībā iesalst, kur pārslas pārvēršas prieka asarās, nejaušos mezglos ap nervu galiem?

  • Kā tas nākas, ka mēs teju vai visu sev atvēlēto laiku tērējam tam, lai gatavotos darīt to, ko gribam. Kāpēc mēs to nedarām tūlīt, uz līdzenas vietas?

  • Vasarā, peldoties siltā lauku ezerā, mana meita no sirds iesaucās: “Lūk, šī ir īstā dzīve!” Uzmanīgi paskaidroju, ka tā gluži nav. Ka agrie skolas rīti, sasodītie mājasdarbi, zupas vārīšana un rituālā vakara kašķēšanās par to, ka beidzot jāiet gulēt, arī ir īsta dzīve.
    Ne katram ir iespēja vai talants darīt to, ko tiešām mīl, un ne jau visi spēj īstenot un izdzīvot savus sapņus. Pāri paliek milzum daudz cilvēku, kuru dzīve ir mazliet parasta, daļēji izdevusies un vidēji laimīga. Bet tāpēc ne mazāk īsta. Pilna ar brīžiem, kas nav bijuši nekā daudz vērti, un arī tādiem brīžiem, kas vērtīgāki par miljons dolāriem.

  • Cilvēks… tāpat kā māja… Iesākumā nemaz nemani, ka paliek veca. Tikai vienu dienu, raugi, durvis sprūst – sienas sēžas. Pēc tam jau sazin pa kurieni ziemā sāk vilkt aukstumu, un vasarā atkal dūmo plīts, pavasaros pilina no griestiem un rudeņos pel kakti.

  • Dzīvot savu autentisko dzīvi – tas prasa lielu drosmi! Vieglāk ir pielāgoties, skatīties, kā dara vairākums, dzīvot citiem līdzi, neuzdodot jautājumus. Vispirms ir svarīgi atdalīties no visa tā, ko līdz šim esam pazinuši un kas mūs ir definējis. Kādā brīdī ir jāiziet no mājām, no dzīves, kurā es biju svarīga daļa, un jāmeklē, kas es esmu kā atsevišķs cilvēks šajā pasaulē. Kad esam aizgājuši no mājām, nonākam diezgan sarežģītos izaicinājumos, visu lielo dzīves jautājumu priekšā, bieži tiekam ievainoti, un caur to notiek mūsu pamodināšana vai iniciācija.