Citāts par mīlestību
Lai mīlestība būtu kāda būdama, tā vienmēr ir spēja izraudzīties vienu vienīgo cilvēku un reiz izraudzīto sīksti glabāt, tam dāvāt, ko nevienam citam nav iespējams dāvāt, no tā saņemt to, ko no neviena cita negribas saņemt.
Lai mīlestība būtu kāda būdama, tā vienmēr ir spēja izraudzīties vienu vienīgo cilvēku un reiz izraudzīto sīksti glabāt, tam dāvāt, ko nevienam citam nav iespējams dāvāt, no tā saņemt to, ko no neviena cita negribas saņemt.
Mīlestībai vienmēr ir par maz. Tai ir laime, bet tā vēlas paradīzi. Tai ir paradīze – tad tā vēlas debesis, tas viss ir jūsu mīlestībā!
Cilvēki turpina uzvelt atbildību citiem. Dažreiz sievai, citreiz vīram, arī ģimenei, apstākļiem, bērnībai, mātei, tēvam… dažreiz sabiedrībai, vēsturei, liktenim, Dievam, bet vienmēr kādam citam, ne sev. Lai kam to arī uzveltu, paņēmiens vienmēr tas pats. Cilvēks patiesi kļūst par cilvēku, kad viņš uzņemas pilnu atbildību. Lai kas viņš arī būtu, viņš par to ir atbildīgs. Tā ir pirmā drosmes izpausme, vislielākā drosme.
Zūd un aiziet, zūd un aiziet, tarkšķēja vilciena riteņi. Bija, runāja, glāstīja un pazuda. Dzīves ceļojuma stacijās tas, kas dvēselē nav analfabēts, var lasīt: Meklēšana – Gaidīšana – Tikšanās – Šķiršanās – Atkalredzēšanās – Šķiršanās – un tad? Reizēm kādu ceļa gabalu jābrauc ar visai netīkamiem braucējiem, kurus izsviest nav atļauts, bet jaukākie braucēji izkāpj pārāk ātri. Viens izkāpj vienā stacijā, otrs citā, tikai pēdējā visiem kopīga, bet par šo pēdējo staciju nerunā, jo kā lai runā par to, ko nepazīst un nesaprot? Melna migla aizklāj pēdējās stacijas uzrakstu.
Dzīvē nemēdz būt kļūdas, tajā ir tikai mācībstundas. Tāda lieta kā negatīva pieredze nemaz neeksistē. Pastāv tikai iespēja augt, mācīties un turpināt virzīties tālāk pa sevis pilnveidošanas ceļu. Cīņas un šķēršļu pārvarēšana cilvēku norūda. Pat sāpes var būt lielisks skolotājs.
Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība. Jo etiķete ir cilvēku pazīšanās zīme: tev ir plats gabardīna mētelis – tu esi savējais; tev ir tetovējumi uz rokām un krūtīm – tu esi mūsējais; tev ir ģitāra un pinkaini mati – tu esi mūsu puika. Tu esi džentlmenis, tu esi nelga, tu esi snobs, un tu esi pilsonis. Citus pazīst pēc importa apģērba gabaliem, pasaules modes saules brillēm, cepurēm, kamzoliem un bikšturiem. Citiem ir nekur nedabūjamas dārgas zvērādu cepures.
Katrs nemitīgi tiecas mani audzināt. Un katrs zina visu labāk par mani. Un, klausoties šajās gatavajās receptēs, varētu domāt, ka laimes jau visur papilnam. Bet tā nemaz nav. Cilvēks prot lieliski izplānot visu – citiem.
Jo mīlestībai tak nevajag vienmēr cilvēku, nē, nebūt nevajag. Vari iemīlēties pilsētā, tās neviendabīgajā smaržā, tās klusēšanā zem sniega. Sīkajās un lielajās ielās un vakarkrēslā mirdzošajos logos, kas tevī atmodina iekāri, kad paliec ielās ar dumām acīm no tā vien, ka gribi piedzīvot visas nojaušamās dzīves, visus šos logus. Gribi tos izplēst no sienām un savietot savējās krūtīs aiz tā vienkāršā iemesla, ka to visu zini un saproti. Ka mīli šīs gardīnes, aizkarus, žalūzijas, aiz puķupodiem vīdošus paklāju fragmentus pie sienām un logiem. Vienkāršās un greznās vakariņas, kaķus uz palodzēm un kūpošus katlus. Un to, cik mierīgs viņš atnāk mājās pēc darba dienas. Un to, kā viņa pagriež vaigu skūpstam. Te ir tava uzvara, dzīve, šajās vienkāršajās lietās, mazajās lietās, kuras katrs laks kā izslāpis līdz mūža galam un, to apreibināts, maldīdamies pagalmu bastionos, alks tikai vienu – dienas un nakts mūžīgo maiņu.
Tu kaut ko ļoti lielu dzīvē sasniegsi, bet nestāsti citiem ļaudīm, kādi ir tavi sapņi. Daudzi ļaudis nesapratīs, vēl vairāk būs to, kuri negribēs saprast.
Cik bezgala lēni velkas laiks tiem, kam nav nekā cita ko darīt kā gaidīt.