Es priecājos tik ļoti, ka viendien parkā uzlienu vītola zarā, kas noliecies pāri dīķim, un vēroju sevi ledus spogulī. Norauju cepuri un ar savu vēl pliko galvu laimīga sēžu kokā. Cilvēki, iedami garām, nekautrīgi mani pēta. Varbūt nav redzējuši daudz pieaugušo, kuri ziemas salā pliku galvu sēž kokā. Un man gribas viņiem saukt, ka es priecājos un lai priecājas arī viņi. Ir jādzīvo!