Maija Liberte

Kad biju pavisam maza, es gaidīju to dienu, kad beidzot sākšu skolas gaitas. Uzsākot mācības, jau pēc pusgada gaidīju vasaru, kad vairs nebūs jāiet skolā. Vēlāk gaidīju, kad absolvēšu vidusskolu, tad augstskolu; tad – ar ārkārtīgu satraukumu un patīkamu pacilātību – gaidīju savu pirmo darba dienu. Mēs katru dienu kaut ko gaidām: zaļo gaismu luksoforā, kafiju restorānā, autobusu pieturā; gaidām piektdienas, vasaru, Ziemassvētkus, eksāmenu rezultātus… gaidām savu īsto un vienīgo, kāzas, bērna piedzimšanu…Varbūt pati gaidīšana arī ir īstā dzīve?Un varbūt dažkārt ir vērts un vajag gaidīt? Un tad kādā brīdī viss notiek – ābeles izplaukst, atlido gājputni un bērns sāk staigāt.