Drosme

Cilvēki turpina uzvelt atbildību citiem. Dažreiz sievai, citreiz vīram, arī ģimenei, apstākļiem, bērnībai, mātei, tēvam… dažreiz sabiedrībai, vēsturei, liktenim, Dievam, bet vienmēr kādam citam, ne sev. Lai kam to arī uzveltu, paņēmiens vienmēr tas pats. Cilvēks patiesi kļūst par cilvēku, kad viņš uzņemas pilnu atbildību. Lai kas viņš arī būtu, viņš par to ir atbildīgs. Tā ir pirmā drosmes izpausme, vislielākā drosme.