Dzīves vilcienā

Zūd un aiziet, zūd un aiziet, tarkšķēja vilciena riteņi. Bija, runāja, glāstīja un pazuda. Dzīves ceļojuma stacijās tas, kas dvēselē nav analfabēts, var lasīt: Meklēšana – Gaidīšana – Tikšanās – Šķiršanās – Atkalredzēšanās – Šķiršanās – un tad? Reizēm kādu ceļa gabalu jābrauc ar visai netīkamiem braucējiem, kurus izsviest nav atļauts, bet jaukākie braucēji izkāpj pārāk ātri. Viens izkāpj vienā stacijā, otrs citā, tikai pēdējā visiem kopīga, bet par šo pēdējo staciju nerunā, jo kā lai runā par to, ko nepazīst un nesaprot? Melna migla aizklāj pēdējās stacijas uzrakstu.