Cilvēks, lai arī cik liels vienpatis būtu, nevar justies līdz galam labi bez tuvām un īstām attiecībām. Kaut vai tikai tāpēc, lai atbrīvotos no seksuālās un emocionālās spriedzes vai dalītos pārdomās par noskatīto filmu, apēsto karbonādi vai dzīves acīmredzamo bezjēdzīgumu, tādējādi kaut uz brīdi cenšoties nokļūt uz viena viļņa.

Man šķiet, ka par attiecībām var nosaukt ko tādu, kur abi divi ir vienlīdz, nevis viens iedomājas, ka ir kas vairāk un labāk, bet otram liek justies mazāk un sliktāk vai vispār nemaz.

Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, cik ilgs ir vienas vaskadrānas mūžs, bet rūpēties par vaskadrānu jebkurā gadījumā šķita iespējamāk nekā rūpēties par divu cilvēku attiecībām, jo nevienam jau patiesībā nav ne jausmas, kā tas jādara. Ar vaskadrānu viss ir puslīdz vienkārši – pēc ēšanas jānoslauka, nedrīkst likt virsū neko karstu un griezt maizi bez dēlīša. Ko, pie velna, lai iesāk ar cilvēkiem?