– cilvēks –

– cilvēks –

|

Citāts par novecošanu

Cilvēks… tāpat kā māja… Iesākumā nemaz nemani, ka paliek veca. Tikai vienu dienu, raugi, durvis sprūst – sienas sēžas. Pēc tam jau sazin pa kurieni ziemā sāk vilkt aukstumu, un vasarā atkal dūmo plīts, pavasaros pilina no griestiem un rudeņos pel kakti.

|

Citāts par grāmatām

Lasītājs nodzīvo tūkstoš dzīves pirms nomirst. Cilvēks, kurš nelasa, izdzīvo tikai vienu.

Citāts par personību

Es neesmu pārliecināts, vai es tiešām eksistēju. Es esmu visi rakstnieki, kuru darbus esmu lasījis, visi cilvēki, ko esmu saticis, visas sievietes, ko esmu mīlējis, un visas pilsētas, kurās esmu bijis.

|

Citāts par laimi

Bet es neesmu dzīvnieks un mirklis nav manas mājas, mirklis nav mana ieejas biļete laimē. Esmu nākotne, trausla kā ledus mirkli pirms iziešanas uz jūru, esmu pagātne, ciešanu smagais miltumaiss likteņa plecos. Esmu nākotnes un pagātnes vienlaidus projekcija uz balta, nekustīga audekla. Še vietas vienmēr pietiek vien nebeidzamajām ilgām. Bet laime ir tikai zibšņi, sīki sprakšķi starp kustīgajiem attēliem uz nekustīgā audekla.

|

Citāts par grāmatām

Nomirstot cilvēki izzūd. Viņu balsis, viņu smiekli, viņu elpas siltums. Viņu miesa. Galu galā viņu kauli. Visas dzīvās atmiņas par viņiem pārtrūkst. Tas ir gan baisi, gan dabiski. Tomēr daži ir izņēmumi šajā iznīcībā. Jo savās uzrakstītajās grāmatās viņi turpina dzīvot. Mēs varam viņus atklāt no jauna. Viņu humoru, viņu balss toni, viņu noskaņas. Caur uzrakstīto vārdu viņi spēj jūs sadusmot vai iepriecināt. Viņi spēj jūs mierināt. Viņi spēj jūs mulsināt. Viņi spēj jūs mainīt. Viņi spēj to visu, lai gan ir miruši. Kā mušas dzintarā, kā ledū iesaluši līķi, kam pēc dabas likumiem būtu jāmirst, bet kurus saudzējis papīra un tintes brīnumus. Tā ir mazliet burvestība.

Lapas beigas

Lapas beigas