Nomirstot cilvēki izzūd. Viņu balsis, viņu smiekli, viņu elpas siltums. Viņu miesa. Galu galā viņu kauli. Visas dzīvās atmiņas par viņiem pārtrūkst. Tas ir gan baisi, gan dabiski. Tomēr daži ir izņēmumi šajā iznīcībā. Jo savās uzrakstītajās grāmatās viņi turpina dzīvot. Mēs varam viņus atklāt no jauna. Viņu humoru, viņu balss toni, viņu noskaņas. Caur uzrakstīto vārdu viņi spēj jūs sadusmot vai iepriecināt. Viņi spēj jūs mierināt. Viņi spēj jūs mulsināt. Viņi spēj jūs mainīt. Viņi spēj to visu, lai gan ir miruši. Kā mušas dzintarā, kā ledū iesaluši līķi, kam pēc dabas likumiem būtu jāmirst, bet kurus saudzējis papīra un tintes brīnumus. Tā ir mazliet burvestība.