Cilvēkam pasaule vis nav miljoniem gadu veca, kā to māca dabas zinātnes, vēsture un ģeogrāfija, bet tā viņā dzimst reizē ar viņu pašu. Katru priekšmetu vai parādību, ko priekš viņa jau skatījusi miljoni, tas skata pirmo reizi. Miljoniem cilvēku priekš viņa jau staigājuši, runājuši, lasījuši, bet viņiem katram pašam jāiemācās spert pirmo soli, izrunāt pirmo vārdu un pazīt pirmo burtu. Pasaule savā attīstība būtu tikusi daudz tālāk, ja katram cilvēkam nebūtu jāsāk dzīvot no gala. Tiesa, ir daudz atziņu un gudrību, ko viņš var iemācīties no citiem vai grāmatām, bet arī to visu viņš kādreiz iepazīst pirmo reizi un tas uz viņu atstāj pirmreizīgu iespaidu. Bet ir lietas, ko nevar iemācīties no citiem un kas jāpārdzīvo pašam, citiem vārdiem – tām jāiet caur paša sirdi un prātu, pašam ar tām jāizsāpas un jāizpriecājas.