Par ābola otru pusīti
Kādam gudram vīram reiz jautāja – vai taisnība, ka katrs cilvēks ir kā ābola pusīte? Vai tiesa, ka Dievs sadala cilvēka dvēseli divās daļās – par sievieti un vīrieti, – un tādas tās nonāk uz Zemes? Un vienīgais, ko vajag izdarīt – atrast šo savu otru pusīti?
Vīrs padomāja, sameklēja ābolu, pārgrieza uz pusēm un teica:
– Lūk, divas ābola puses, kas ideāli sakrīt. Pieņemsim, ka tādas šīs Dieva sadalītās dvēseles pusītes ienāk pasaulē. Taču tādas tās diemžēl nepaliek. Pasaule ar tām izrīkojas diezgan skarbi – lūk, kā!
Un vīrs nograuza pa vairākiem kumosiem vispirms no vienas ābola puses, pēc tam no otras. Saliekot abas puses kopā, tās vairs itin nemaz nesakrita un likās kā ņemtas no pavisam dažādiem āboliem.
Tad vīrs paņēma divus citus ābolus un pārgrieza uz pusēm. Salika kopā abu dažādo ābolu pusītes un jautāja:
– Vai tās ideāli sakrīt?
– Nē, gluži ideāli ne, jo tās taču nav no viena ābola! – viņam atbildēja.
Tad vīrs, joprojām turot abas pusītes cieši kopā, nokodās no ābola kā no viena vesela. Kodumi ābolu mazliet bojāja, taču abas ābola puses tagad teju perfekti sakrita viena ar otru – kur bija kosts vienā pusē, bija arī otrā.
– Lūk, – vecais vīrs teica, – tas ir tāpēc, ka pasaule „grauza” abas pusītes nevis pa vienai, bet gan kopā.
Tā arī cilvēku dzīvē – tikai cilvēki, kuri kopā iztur visas dzīves vētras un rētas, top par vienu veselumu. Par pāriem, kuros valda saskaņa, nepiedzimst – par tādiem kļūst.
Par ābola otru pusīti
Kādam gudram vīram reiz jautāja – vai taisnība, ka katrs cilvēks ir kā ābola pusīte? Vai tiesa, ka Dievs sadala cilvēka dvēseli divās daļās – par sievieti un vīrieti, – un tādas tās nonāk uz Zemes? Un vienīgais, ko vajag izdarīt – atrast šo savu otru pusīti?
Vīrs padomāja, sameklēja ābolu, pārgrieza uz pusēm un teica:
– Lūk, divas ābola puses, kas ideāli sakrīt. Pieņemsim, ka tādas šīs Dieva sadalītās dvēseles pusītes ienāk pasaulē. Taču tādas tās diemžēl nepaliek. Pasaule ar tām izrīkojas diezgan skarbi – lūk, kā!
Un vīrs nograuza pa vairākiem kumosiem vispirms no vienas ābola puses, pēc tam no otras. Saliekot abas puses kopā, tās vairs itin nemaz nesakrita un likās kā ņemtas no pavisam dažādiem āboliem.
Tad vīrs paņēma divus citus ābolus un pārgrieza uz pusēm. Salika kopā abu dažādo ābolu pusītes un jautāja:
– Vai tās ideāli sakrīt?
– Nē, gluži ideāli ne, jo tās taču nav no viena ābola! – viņam atbildēja.
Tad vīrs, joprojām turot abas pusītes cieši kopā, nokodās no ābola kā no viena vesela. Kodumi ābolu mazliet bojāja, taču abas ābola puses tagad teju perfekti sakrita viena ar otru – kur bija kosts vienā pusē, bija arī otrā.
– Lūk, – vecais vīrs teica, – tas ir tāpēc, ka pasaule „grauza” abas pusītes nevis pa vienai, bet gan kopā.
Tā arī cilvēku dzīvē – tikai cilvēki, kuri kopā iztur visas dzīves vētras un rētas, top par vienu veselumu. Par pāriem, kuros valda saskaņa, nepiedzimst – par tādiem kļūst.
